Daniels Grauds: Tuvākais mērķis ir iekļūt U-21 izlasē

Pirms spēles ar FK Metta uz lielu sarunu tika aicināts Daniels Grauds, kurš pēc sezonas Jūrmalas Spartakā atgriezās Jelgavā.

Pastāsti, kā tu sāki spēlēt futbolu?

Futbolu es sāku spēlēt septiņu gadu vecumā. Es atceros, ka vienu dienu mēs sēdējām ar vecākiem virtuvē. Es tad vēl biju vienīgais bērns ģimenē. Mēs spriedām par to, kā mani nodarbināt, jo man bija pārāk daudz brīva laika.

Es biju gājis uz peldēšanu, spēlējis klavieres. Pat biju uz divām vai trim dejošanas nodarbībām uz kurām mani mamma aizvilka, bet no tām mājās gāju raudādams un sakot, ka vairāk nekad uz tām neiešu. Bet futbols man iekrita sirdī jau no pirmās reizes un palika tur uz ilgu laiku.

Kaut gan esmu izmēģinājis daudz ko, bet futbols bija tas, kas vienu reizi atnāca un vairs prom aiziet nevarēja. Pirms sāku nodarboties, futbolu ar puišiem visu laiku spēlēju bērnudārzā un ārā. Viņš bija apkārt man, bet par profesionālo futbolu neinteresējos. Speciāli nesekoju.

Man kādreiz opis bija nedaudz saistīts ar futbolu un arī bija to spēlējis. Mammas brālis spēlēja pie Daiņa Kazakēviča vēl “Violas” laikos un tādā veidā mūsu ģimenes bija nedaudz pazīstamas savā starpā.

Kādā skolā tu esi mācījies?

Skolas es esmu mainījis daudz un dikti. No sākuma es sāku mācīties Jelgavas 4. sākumskolā, kura bija vistuvāk mājām. Pēc tam bija Jelgavas Valsts ģimnāzija. Tad mācījos Jelgavas 4. vidusskolā speciālajā futbola klasē. Tad bija Rīgas 1. tālmācības vidusskola, kas pārvācos spēlēt uz Jūrmalu, jo tad es nevarēju klātienē mācīties. Pašlaik es mācos privātajā biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā “RISEBA”. Mācos biznesa psiholoģiju.

Kā tas ir savienot mācībās un sportu?

Kad mācības notiek attālināti, tad tas viss ir krietni vieglāk. Kad ir jābūt klātienē un jāapmeklē visas stundas – tad ir grūtāk. Bet viss ir izdarāms un ja tu pareizi izplāno laiku, tad problēmu nebūs.

Vai tev tiešām ir nepieciešama izglītība, ja tu spēlē Latvijas augstākā futbola līgā?

Izglītība noteikti ir vajadzīga, jo tas vienmēr dod papildus nākotnes plānu un kalpo, kā drošības spilvens tālākai dzīvei. Bet ne tikai. Tas attīsta tevi dažādos veidos, iepazīsties ar daudziem cilvēkiem un tas ir vajadzīgs cilvēka vispārējai attīstībai.

Kad sāki nodarboties ar futbolu vai tev bija kāds elks, kuram tev gribējās līdzināties?

Īstenībā, nē. Tas īstais futbola elks man parādījās diezgan vēlu. Kad es sāku spēlēt jau bija gan Mesi, gan Ronaldo, bet ja godīgi sakot man nebija neviens par kuru es varētu pateikt: “Vau!” Taču tāds parādījās jau krietni vēlāk. 

Ja tāda nebija, varbūt piemēru ņēmi no kāda, kas tev bija blakus tajā laikā?

Valērijs Redjko, kurš bija mans treneris bērnībā un viņš vēl tad spēlēja arī Virslīgā. Ejot uz viņa spēlēm, trenējoties un mācoties no viņa, varētu teikt, ka viņš man kalpoja par piemēru.

Tev bieži izdevās iet uz “FK Jelgava” spēlēm?

Jā, jā, noteikti. Ar tēti visu laiku gājām kopām. Tētim ļoti patīk skatīties futbolu un bieži bijām tur.

Kādas ir tavas spēcīgākas puses, kā futbolistam?

Es noteikti teiktu, ka fiziskā izturība. Tas futbola IQ, futbola izpratne. Un arī noteikti bumbas centrējums.

Bumbas centrējumu tu speciāli atstrādā?

Jā, tas tiek atstrādāts speciāli. Pirms treniņā, treniņā un arī pēc treniņā. Manā pozīcijā tas ir ļoti noderīgi un ne daudziem futbolistiem šajā pozīcijā šī ir stiprā puse. Tādēļ to varētu nosaukt pat par unikālu īpašību, kura var palīdzēt komandai.

Vai tu varētu vienkāršiem vārdiem izstāstīt, kā tiek veidota komandas spēles taktika?

Katrā spēlē ir vai nu līdzīgi pretinieki, vai nu kāds ir bišku vājāks. Skaidrs ir arī tas sākoties spēlei rezultāts ir 0 pret 0 un to spēlē cilvēki, nevis naudas maisi vai nu vēl kaut kas, kurš nopirka labāko spēlētāju. Taktikas komandām var būt dažādas. Piemēram, kāds var spēlēt no aizsardzības speciāli, lai noķertu pretiniekus uz pretuzbrukumiem. Bet var būt arī otrādi, kad komanda vēlas visu spēli kontrolēt bumbu. Taktikas var atšķirties arī no trenera, no viņā stila, no tā kādi spēlētāji ir trenerim. Tas viss ir atkarīgs no ļoti daudz faktoriem un noteikti nav jāskatās tikai uz to vai komanda uzbrūk, vai aizsargājas, darot no tā vispārinošus secinājums. Komanda atkarībā var gan spēlēt no aizsardzības un pēc tam pāriet uzbrukumā. Tā var būt gan kopējā taktika, gan tikai atsevišķās epizodēs, puslaikos. Arī pretinieku komandu taktikas atšķiras. Viena komanda nespēlē ar vienu taktiku pret visām komandām. Viņi cenšas pielāgoties. Skatītājiem ir vērts katrā spēles momentā analizēt ko dara komanda un kāds ir tās plāns. Jo ja viņi to iemācīsies saprast, tad viņiem pavērsīsies krietni plašāks skats uz futbolu.

Fani parasti vēlās, lai mīļākie futbolisti nekad nepamestu iecienīto komandu. Kādu motīvu vadīti futbolisti maina komandas?

Jā mēs par to runājam vispārīgi, tad ir pilnīgi jāpiekrīt, ka futbols pirmām kārtām ir bizness. Īpaši tas attiecās uz augstāka līmeņa līgām. Pāriešana parasti saistīts ar naudu un labāku līgumu. Iespējams arī ar lielāku atpazīstamību. Bet principā tas pārsvarā saistīts ar apstākļu uzlabošanu, ja tu protams tam esi gatavs un pats vēlies. Tomēr arī šeit varbūt dažādi varianti un citi motīvi. Varbūt futbolists tiešām mīl to klubu, vai uzskata to, kā paaugstinājumu darbā. Tas var būt arī saistīts ar dzīves vietas maiņu, vai dēļ vecākiem, vai citiem ģimenes apstākļiem. Viss var ļoti atšķirties. Bet principā lielajā futbolā tas ir tīrais bizness.

Ja tev radīsies iespēja saņemt tādu paaugstināju, tad tu to izmantosi?

Jā, protams.

Vērojot tavu spēli var pateikt, ka tev ir aukstasinīgs raksturs. Kā tu pie tā tiki?

Runājot par manām īpašībām – tās noteikti nav iedzimtas. Tas ir skaidrs. Tas ir nācis no pieredzes, no tā ko es esmu piedzīvojis, no tā ko es domāju uz ko es eju un par ko es vēlos kļūt. Aukstasinīgs? Par to laikam es nemācēšu neko pastāstīt. Tas drīzāk ir tāda miera sajūta uz laukuma. Tā nāk ar pieredzi, jo es jau pagājušā sezonā spēlēju Virslīgā. Raksturs – tas ir tas, kas notiek tavā galvā. Tur kur tu ieliec enerģiju, tur viņa arī aiziet. Mūsu komandas puišiem tas raksturs, es teiktu, ir pieklājīgi labs uztaisīts, jo bija kopš bērnības mums bija treneris Ervīns Pērkons. Kopā ar futbolu viņš mums mācīja arī daudzas dzīves zināšanas un pamācības. Visi mūsu puiši ir adekvāti un visi mēs arī, kā cilvēki esam superīgi. Ne tikai, kā futbolisti.

Izņemot Valēriju Redjko un Ervīnu Pērkonu, kādas vēl personas tevi ir ietekmējušas?

Protams mani vecāki, kuri vienmēr ir līdzās. Aizejot spēlēt uz “Spartaku”, viņi ir Jūrmalā. Esot “Jelgavā”, viņi ir kopā ar mani Jelgavā. Viņi visur kopā ar mani. Un ne tikai mani vecāki. Es teiktu mana jaunākā māsa Emīlija, kura arī pati tagad spēlē futbolu. Tagad viņa ir mans pats lielākais fans. Vienmēr ar mani un par mani. Vienmēr uzdod jautājumus. Jā, tā noteikti ir ģimene.

Vai var pateikt, ka futbols ir vienojis jūsu ģimeni?

Es teiktu, ka jā. Vecāki braukā uz spēlēm, izjūt visas tās emocijas kopā. Pēc tam mājās ir vēl apspriede. Parunājamies par spēli ko katrs domā. Tas veido saikni un palīdz vairāk pavadīt kopā laiku. Piemēram vecvecākus tik bieži neredzu, bet viņi atbrauc uz kādu spēli, kas kļūst par iemeslu kopējai satikšanai.

Varbūt jūs kopā arī skaties Pasaules čempionātu vai Eiropas kausa izcīņu?

Oi, man ar viņiem to ir ļoti grūti darīt. Viņi tik daudz komentē, ka es nevaru normāli paskatīties (skaļi smejas).

Kur tev vairāk ir draugu skolā vai futbolā?

Es teiktu, ka man ir gan, gan. Bet tie draugi, kas man ir no futbolā un īpaši ar tiem tagad kopā spēlēju, man ar tiem protams vairāk sanāk pavadīt laiku. Bet es arī varu pateikt, ka man ir labas attiecība arī ar vecajiem skolas draugiem. Mēs ik palaikam satiekamies.

Skolas draugi arī ir nākuši uz tavām spēlēm?

Protams, protams. Starp skolas draugiem ir gan basketbolisti, gan hokejisti un esmu gājis arī uz viņu spēlēm.

Kā ietekmē futbolistu skatītāju atbalsts spēles laikā?

Tas noteikti dzen uz priekšu. Īpaši ja starp viņiem ir tavi vecāki, tavi pazīstamie. Tu zini, ka viņi ir par tevi un tas dzen uz priekšu. Jo skaļāk, jo labāk.

Ko tev gribētos panāk šīs sezonas gaitā gan individuāli, gan ar komandu?

Komandas mērķis mums ir skaidrs – noturēties Virslīgā un būt pēc iespējas augstākā vietā. Tas nozīmē noskaņoties uz katru spēli un ņemt pēc iespējas vairāk punktus.

Personīgais mērķis man šogad ir kļūt par komandas līderi. Dzīt komandu uz priekšu ar saviem darbiem. Es ieguldīšu papildus darbu, lai to panāktu.

Vēl viens mērķis – iekļūt Latvijas U21 valstsvienības sastāvā. Tikko bija izlases nometne, mani pievienoja “Whatsapp” kopējā grupā ar tiem, kas tajā piedalīsies. Jau prasīja atsūtīt pasi, lai varētu aizbraukt uz nometni Turcijā. Bet divas dienas pirms izbrauciena atsūtīja dalībnieku sarakstu un manis tur pēkšņi vairs nav. Tā, kā es īsti neesmu sapratis, kas tur ir noticis. Bet turpināšu strādāt, lai nākošajā reizē noteikti iekļūtu.

Priekšā spēle ar “Mettu”. Kāda tā būs?

Protams, ka būs grūta. Es pat vairāk pateikšu. Mums vieglu spēļu Virslīgā nebūs. Bet “Metta” ir mūsu līmeņa pretinieks un tieši konkurenti. Tādi paši jaunieši, kā mēs. Mums bez variantiem šī spēle ir jāuzvar. Noteikti būs jāievēro spēles taktika un disciplīna, ka arī jāveido labus momentus uzbrukumā.